M. Auziņš (no labās) neizsakāmā lepnumā par ievēlēšanu LU rektora amatā un neizrādot
nekādu nožēlu vai sirdsapziņas pārmetumus par savu, iespējams, netīro pagātni.
© Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs
Aģentūra LETA 25. aprīlī ziņo par šokējošu jaunumu, ka LU rektoram Mārcim Auziņam atteikta pielaide valsts noslēpumam sakarā ar Policijas akadēmijas pievienošanu LU, kas, iespējams, prasa pieeju valsts noslēpumam:
http://www.leta.lv/fnews.php?id=D65B793C-5457-48C0-93D4-2B279E289407
M. Auziņš, komentējot šo faktu, atzinis, ka viņam neesot zināmi iemesli pielaides atteikšanai un solīja, ka vērsīsies Satversmes aizsardzības birojā (SAB), lūdzot šo lēmumu pārskatīt.
Tomēr liekas ļoti savādi, kā viņš šo iemeslu varētu nezināt (turklāt, par ko tad viņš taisnosies SAB?), jo vienkāršotā veidā izanalizējot kvintesenci likuma "Par valsts noslēpumu" (http://www.likumi.lv/doc.php?id=41058) 9. pantā, redzam, ka pielaide nevar tik piešķirta personai:
1. kas nav rīcībspējīga un ir jaunāka par 18 gadiem (tomēr ar neapbruņotu aci izskatās, ka M. Auziņš ir vecāks par 18 gadiem, kā arī visnotaļ veiksmīgi rada iespaidu, ka ir rīcībspējīgs)
2. kas nav Latvijas pilsonis (neesam droši, bet, piemēram, pēc Pakistānas pilsoņa neizskatās)
3. kas atteikusies no LR pilsonības (diezin vai...)
4. kura saukta pie kriminālatbildības (nav gan nekas tāds par Auziņu dzirdēts, bet varbūt tomēr kādreiz ir paslīdējusi "kāja"?)
5. kura ir alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu atkarībā vai ar gara slimību (labs jautājums – tā uzskatāmi redzams jau nav, kaut gan Die's zina, ar ko viņš viens pats nodarbojas savā kabinetā!)
6. kura ir vai ir bijusi PSRS drošības dienesta (VDK) u.c. darbinieks vai ziņotājs ("Tikai fakti" negrib būt pretenciozi, tomēr visi iepriekšminētie likuma panti šķiet pārāk nereāli, kā arī ja M. Auziņa pūrā būtu kāda krimināllieta, tas visticamāk jau sen būtu atklājies vai izskanējis aizkulisēs, jo krimināllietas nav nekāds valsts noslēpums un par tām parasti zina daudzi. Taču čekas maisu lieta pēc būtības ir daudz "jūtīgāka", to principā zina tikai bijušais aģents pats un drošības iestādes, un kamēr nav darīšana ar lietām, kas pieprasa "tīru pagātni", šādu faktu neviena trešā persona, protams, uzzināt nevar. Tāpēc izsakām pieņēmumu, ka iespējams, šis pēdējais varinats, proti, ka M. Auziņš ir bijis VDK darbinieks vai ziņotājs - ir visticamākais! Ja jau cienījamajam rektora kungam ir tik grūti iedomāties, par ko viņam varētu būt atteikta pielaide, tad varbūt viņš varētu lūgt LU Ētikas komisijai izskatīt šo jautājumu, kā arī sastādīt ekspertu komisiju, kas palīdzētu viņam atsvaidzināt atmiņu? Un jādomā, ka izsakot šādu skaļu iespējamību, mēs tikai turpinām šībrīža labākās LU tradīcijas (ko tik cītīgi atbalsta LU vadība) - kur jebkurš jebkuram var publiski veltīt aizdomu pilnus epitetus.)
Tāpat, ļoti iespējams, ka Auziņš melo visiem - valstij, presei, saviem studentiem un kolēģiem LETAS ziņās teikdams, ka pats nezina, kāpēc saņēmis pielaides atteikumu. Kā viņš to varētu nezināt, ja izvēle starp likumā aprakstītajiem gadījumiem ir tik maza?
Tagad vien varam minēt, vai visas ĀRKĀRTĪGI dīvainās un neargumentētās Auziņa pēdējā laika izdarības nemet ēnu uz viņu pašu, uz LU, kā arī uz M. Auziņa nemitīgi piesauktajām reformām?
Vai neizskatās ļoti aizdomīgi, ka rektors:
1. kuram, iespējams, ir ļoti netīra pagātne, izsaka pārmetumus par profesoru plaģiātiem (ja uzskatāmi ir redzams, ka nekādu plaģiātu nav?)
2. vienpersoniski liek šo sakonstruēto "plaģiātu lietu" izskatīt LU Akadēmiskās ētikas komisijai, balstoties uz portālā Satori.lv 2. martā publicēto anonīmu vēstuli. Tajā pat laikā LU Akadēmiskās ētikas komisijas izvēlētā ekspertu komisija un tās spriedumi tiek turēti slepenībā, neiepazīstinot ar to apsūdzētos un neļaujot viņiem kontaktēties ar ekspertu komisiju!
3. vienpersoniski aizstāv studentu (A. Leimani), kas tendenciozi pārkāpj LU iekšējos kārtības noteikumus un bez jebkādiem pierādījumiem izplata masu medijos klajus melus par LU un tās pasniedzējiem, tādējādi nodarot nopietnu kaitējumu LU tēlam?
4. atraida 53 (!!!) LU VFF studentu iesniegumu, kuri nepiekrīt A. Leimaņa un pāris viņa domubiedru sūdzībām?
5. liek savai administrācijai sameklēt iemeslu kā atcelt LU VFF Filozofijas studiju programmas padomes (FSPP) ierosinājumu par A. Leimaņa eksmatrikulāciju, kura ir balstīta uz daudziem LU Noteikumu pārkāpumiem! Un pēc vairākām dienām tiek arī sameklēts - prof. Elga Freiberga neesot tiesīga savienot divus amatus, kaut gan iepriekš pret to iebildumu nebija.
6. nereaģē uz pasniedzēja J. Šķiltera veikto protokola viltošanas gadījumu ERASMUS konkursa sakarā. Tā vietā vienpersoniski uzdod izveidot neadekvātu komisiju no vēsturniekiem un (1!) filozofa, kas no jauna, nu jau trešo reizi izvērtē filozofijas studentus (pretendentus uz ERASMUS). Šķiet, ka iepriekš jau ir nokārtots, ka A. Leimanim jābūt iekļautam ERASMUS sarakstā. Tā tas trešajā reizē arī notiek.
7. Publiski sociālajā tīklā Twitter sačivinās ar zinātnē maznozīmīgām personām. Par daļu no šīm personām ir / ir bijušas ierosinātas krimināllietas.
8. Turpat Twitterī sačivinās ar studentu (A. Šlosbergu), kas par nenokārtotiem parādiem eksmatrikulēts no paša vadītās universitātes!
9. Izdara spiedienu uz VFF Filozofijas studiju programmu un pasniedzējiem, izdodot rīkojumu, ka šī programma ir īpaši slikta, un tā jākontrolē trim viņa paša izvēlētiem cilvēkiem! Izsauc Tallinas universitātes rektoru, pieaicina Rīgas Juridiskās augstskolas rektoru un E. Apsalonu, kas sevi uzdod par Kultūras akadēmijā ievēlētu asociēto profesoru filozofijā (kaut gan ir dzirdēts, ka viņš neesot ievēlēts likumīgi). Īsta pamatojuma par šīs programmas "ārkārtīgi zemo kvalitāti" nav, taču tas tiek balstīts uz A. Leimaņa, S. Cānes un citu domubiedru sūdzībām. Kontroles rezultāti tiks apkopoti 7. maijā, kas pārāk aizdomīgi sakrīt ar A. Leimaņa izvēlēto datumu, kurā viņš jau sen grasās izvērst savas apsūdzības.
Kārtējo reizi jāsecina, ka visi šie fakti dara milzīgu kaunu Latvijas universitātes rektoram Mārcim Auziņam, kā arī universitātes tēlam kopumā un liecina par spiediena taktikas lietošanu un tendenciozitāti attiecībā pret filozofiem, vēsturniekiem un visu humanitāro nozari kopumā. Kā jau iepriekšējos ierakstos tika minēts – šis patiešām ir pirmais LU rektors atjaunotās LR vēsturē, kas publiskajā telpā ir izcēlies ar tik daudzām apšaubāmām darbībām, kontaktējies ar vēl apšaubāmākiem cilvēkiem un, ja tiešām ir bijis VDK aģents, tad tas nopietni liek apšaubīt viņa tagadējo godaprātu un sirdsapziņu! Taču šī ļoti uzskatāmā savu interešu lobēšana, "savu cilvēku" bīdīšana, totalitāri vienpersonisku, neargumentētu lēmumu pieņemšana tiešām izskatās pēc tām metodēm, ko kādreiz piekopa Valsts drošības komiteja (VDK)!
Retorisks jautājums - vai visi šie fakti dara godu mūsu Latvijas universitātei un augstākajai izglītībai? Vai šāds, iespējams, sasmērējies cilvēks var vadīt LU un runāt par augstām ētikas normām? Vai šāds cilvēks var darboties Valsts Prezidenta un Stratēģiskās analīzes komisijā un spriest par valsts attīstību?
Vai tiešām tas viss neliecina par "braukšanu auzās"?
